MANTOJUMA PIEŅEMŠANA ĀRVALSTĪS
Tā kā cilvēku migrācija turpinās Eiropas Savienībā, pārrobežu mantojumu lietu skaits Eiropas Savienībā ir apjomīgs, jāsecina, ka šis jautājums ietemē lielu Eiropas Savienības iedzīvotāju daļu un ir vēljoprojām aktuāls Eiropas Savienības ietvaros.
Turpmāk šajā rakstā apskatīsim, kas ir mantojums, kā mantojumu var pieņemt Latvijā un ārvalstīs, tāpāt – kā notiek pārrobežu mantojumu vešana un jurisdikcjas noteikšana.
Mantojums
Saskaņā ar Civillikuma noteikumiem mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mantojuma atstājējam piederējušas viņa nāves laikā, neaprobežojot mantojuma masu ar konkrētu mantas atrašanās vietu vienā valstī (Civillikuma 382.pants), mantojuma tiesība pastāv uz visu mantisko attiecību kopību (Civillikuma 384.pants).
Mantojuma pieņemšana
Pastāv vairākas sistēmas mantojuma pieņemšanai un atraidīšanai. Anglijas tiesības neprasa ne mantojuma pieņemšanu, ne atraidīšanu. Raksturīgi ir tas, ka mantojums pēc mantojuma atstājēja nāves nepāriet tieši mantiniekam, bet gan testatora vai tiesas ieceltam pārvaldniekam, kurš līdz mantojuma nodošanai mantiniekam to nepārvalda, norēķinās par mantojuma atstājēja parādiem, bet palikušo mantu nodod mantiniekiem. Tātad mantinieks neiestājas mirušā mantisko attiecību vietā, bet gan viņam ir tiesības prasīt aktīvo pārpalikumu, kas palicis pēc mantojuma pārvaldīšanas.[1]
Pēc vācu civiltiesībām mantojuma iegūšana sakrīt ar mantojuma atklāšanos (frančiem ar maziem izņēmumiem). Mantot aicinātais kļūst par mantinieku ar pašu mantojuma atklāšanos uz likuma pamata ar tiesībām zināmā laika posmā atteikties no mantojuma. Jāatsakās ne vēlāk kā 6 nedēļas no laika, kad mantinieks uzzinājis par mantojuma atklāšanos, bet testamentārās mantošanas gadījumā – no testamenta publicēšanas. Atteikšanās notiek, iesniedzot tiesai iesniegumu. Pēc termiņa notecēšanas skaitās, ka mantojums pieņemts, arī tad, ja mantinieks nav izteicis savu gribu pieņemt mantojumu. Atteikšanās gadījumā uzskata, ka mantojums viņam nekad nav piekritis. Pozitīvam gribas izteikumam, pieņemšanai – tātad ir tikai tā nozīme, ka atteikšanās tiesība zūd jau pirms notecēšnas, kas paredzēts mantojuma atraidīšanai.[2]
Savukārt Latvijā mantojuma iegūšanai nepieciešams, lai mantinieks to pieņemtu. Mantojuma iegūšanas jāpastāv šādiem nosacījumiem – mantojuma devēja nāve, mantojums un mantotspēja. Bet ar to vien nepietiek, mantojuma iegūšnai vēl nepieciešams, lai mantot aicinātais izteiktu savu gribu mantojumu pieņemt. Mantiniekam ir jāizlemj, vai mantojumu pieņemt vai to atraidīt. Tas ir atbildīgs solis, jo mantojums var būt apgrūtināts ar parādiem, par kuriem ir jāatbild mantiniekiem, kuri ir pieņēmuši mantojumu, vainu ar visu savu pašu mantu, vai arī tikai mantojuma apmērā.
Tādējādi saskaņā ar Civillikumu gribas izteikumam pieņemt mantojumu jābūt izsacītam noteikti un bez nosacījumiem un jāattiecas uz visu piekritušo mantojumu, bet ne tikai uz kādu tā daļu, bet ja tas nav ievērots, gribas izteikums uzskatāms par nenotikušu (Civillikuma 699.pants).
Civillikuma 16.pantā noteikts, ka mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma, bet tas neizslēdz mantinieka tiesības Latvijā atklājušos mantojumu pieņemt ārpus Latvijas, un neatkarīgi no mantojuma pieņemšanas vietas šī gribas izteikuma sekas attiecas arī uz Latvijā atklājušos mantojumu.[3]
Pārrobežu mantojuma lietā piemērojamās jurisdikcijas un likuma izvēle
Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (turpmāk – Mantošanas regula) 1.pantu jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta. Materiālā tvēruma nosacījums atbilstoši Mantošanas regulas 1.pantam ir izpildīts, ja lietā ir vairāki pārrobežu saistoši faktori (galvenokārt mantojuma masā ietilpstošās mantas atrašanās vairākās Eiropas Savienības valstīs). Mantošanas regulas piemērošana nozīmē gan tās noteikumu ievērošanu attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanu, gan arī attiecībā uz mantojuma lietā piemērojamā likuma izvēli.
Vispārēji jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta (4.pants). Tomēr 10.pantā „Papildu jurisdikcija” paredzēts, ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav kādā no dalībvalstīm, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, tomēr ir jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā, ja: a) mirušajam nāves brīdī bija minētās dalībvalsts pilsonība; vai, ja tās nav, b) mirušā iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta bija minētajā dalībvalstī – ar noteikumu, ka laikā, kad prasība tiek celta tiesā, ir pagājuši ne vairāk kā pieci gadi, kopš minētā pastāvīgā dzīvesvieta ir mainīta (1.punkts). Ja nevienas dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar 1.punktu, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, tomēr ir jurisdikcija lemt par minēto mantu (2.punkts).[4]
Citiem vārdiem, pamatojot jurisdikciju saskaņā ar Mantošanas regulas 4.pantu vai 10.panta 1.punktu, dalībvalsts tiesa ir tiesīga lemt par mantojumu kopumā (arī attiecībā uz mantu, kas atrodas citā dalībvalstī), savukārt, pamatojot jurisdikciju ar 10.panta 2.punktu, tiesības ir lemt tikai par mantu, kas atrodas konkrētās dalībvalsts teritorijā.
Attiecībā uz jēdzienu „pastāvīgā dzīvesvieta” Mantošanas regulas preambulas 23.apsvērums noteic, ka, ņemot vērā iedzīvotāju arvien pieaugošo mobilitāti un, lai Savienībā nodrošinātu pareizu tiesu organizāciju un reālu piesaisti starp mantojumu un dalībvalsti, kurā īsteno jurisdikciju, šajā regulā būtu jāparedz, ka vispārējs piesaistes kritērijs, lai noteiktu gan jurisdikciju, gan piemērojamos tiesību aktus, ir mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu, iestādei, kura nodarbojas ar mantošanas lietu, būtu vispārēji jāizvērtē mirušā dzīves apstākļi gados pirms viņa nāves un nāves brīdī, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus, jo īpaši mirušā uzturēšanās attiecīgajā valstī ilgumu un regularitāti, kā arī šādas uzturēšanās apstākļus un iemeslus. Šādi noteiktai pastāvīgajai dzīvesvietai būtu jāatspoguļo cieša un stabila saikne ar attiecīgo valsti, ievērojot šīs regulas īpašos mērķus. Preambulas 24.apsvērumā noteikts, ka dažos gadījumos noteikt mirušā pastāvīgo dzīvesvietu varētu būt sarežģīti. Tāds jo īpaši varētu būt gadījums, kad mirušais profesionālu vai ekonomisku iemeslu dēļ bija devies dzīvot uz citu valsti, lai tur strādātu, dažkārt uz ilgu laiku, bet bija saglabājis ciešu un stabilu saikni ar savu izcelsmes valsti. Šādā gadījumā atkarībā no lietas apstākļiem varētu uzskatīt, ka mirušā pastāvīgā dzīvesvieta joprojām ir bijusi viņa izcelsmes valsts, kurā atradās viņa ģimenes interešu centrs un norisinājās viņa sociālā dzīve. Citi sarežģīti gadījumi var būt tādi, kad mirušais dzīvojis pārmaiņus vairākās valstīs, vai arī ceļojis no valsts uz valsti, nevienā no tām neapmetoties uz pastāvīgu dzīvi. Ja mirušais bijis kādas minētās valsts pilsonis vai arī kādā no minētajām valstīm atradusies visa viņa galvenā manta, tad viņa pilsonība vai minētās mantas atrašanās vieta varētu būt īpašs faktors visu faktisko apstākļu vispārējā izvērtēšanā.[5]
Lai noteiktu mirušā pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī ir jākonstatē apstākļi un fakti, kas liecina par personas ciešu un stabilu saikni ar attiecīgo valsti, t.i., kur atrodas personas ģimenes, sociālais, kultūras, finanšu un ekonomisko interešu centrs. Turklāt Mantošanas regulas izpratnē nevienam no šiem faktiem nav dota prioritāra nozīme un neviens no tiem pats par sevi nepierāda personas pastāvīgo dzīvesvietu, jebkura fakta nozīmīgums (nenozīmīgums) rodas tikai kontekstā un kopsakarībā ar citiem faktiem [6]
Eiropas mantošanas apliecība
Ar Mantošanas regulu ir ieviests jauns starptautiski piemērojams dokuments – Eiropas mantošanas apliecība, kas ļauj mantiniekiem pierādīt savu statusu un īstenot savas tiesības citās dalībvalstīs. Tā kā notāriem Latvijā ir piešķirta kompetence vest pārrobežu mantojuma lietas, līdz ar to Latvijas notāriem ir piešķirta arī kompetence izdot Eiropas mantošanas apliecību.[7]
Vispārīgi Eiropas mantošanas apliecība ir tipveida dokuments, kam ir pierādījuma spēks, ko paredzēts izmantot mantiniekiem, legatāriem, testamenta izpildītājiem vai mantojuma pārvaldniekiem, lai vieglāk pierādītu savu statusu, tiesības vai kompetences, galvenokārt, citā dalībvalstī, kura nav Eiropas mantojuma apliecības izdevējvalsts.
Likumdevēji, ieviešot Eiropas mantojuma apliecību, nevēlējās izveidot pārāku Eiropas dokumentu un tādēļ noteica, ka Eiropas mantošanas apliecības izmantošana nav obligāta. Tā ir kā alternatīva dalībvalstī izdotai mantošanas apliecībai, un, lai tiktu ievērots subsidiaritātes princips, tā neaizstāj dalībvalstu mantošanas apliecības. Tā būtu jākvalificē kā atsevišķs sava veida Eiropas Savienības dokuments. Tomēr ir autori, kas uzskata, ka tā ir ilūzija, jo jaunieviestajam dokumentam tomēr būs galvenā loma pārrobežu mantojuma lietās.[8]
Situācijās, kad persona ir mantinieks, var gadīties, ka mantiniekam citas Eiropas Savienības valsts iestādei vai bankai jāpierāda, ka ir iegūtas īpašumtiesības uz mantojuma atstājēja mantu, kas atrodas attiecīgajā valstī, tādējādi Eiropas mantošanas apliecība, var risināt šādas situācijas. Piemērs – Persona Pjotrs no Polijas nomira Vācijā, kamēr bija uz gadu tur norīkots darbā. Pjotra sieva un mantiniece Gosja dzīvo Polijā, un pēc Pjotra nāves viņai ir vajadzīga piekļuve Pjotra bankas kontam Vācijā, lai samaksātu rēķinus un pēdējā mēneša īres maksu. Tomēr banka pieprasa oficiālu dokumentu, kas apliecinātu, ka viņa ir Pjotra mantiniece un līdz ar to pilnvarota piekļūt viņa kontam. Priekšrocība ir tāda, ka Eiropas mantošanas apliecība viscaur Eiropā darbojas vienādi neatkarīgi no valsts, kur tā izdota. Turklāt Eiropas mantošanas apliecību citās ES valstīs atzīst bez kādas papildu procedūras. Otrs piemērs: Pjotrs nomira Vācijā, kur uz laiku bija pārcēlies, lai strādātu. Tomēr principā viņa dzīve visvairāk bija saistīta ar Poliju, kur dzīvo viņa sieva Gosja, radi un draugi. Tāpēc Polijas varas iestādes ir kompetentas Pjotra mantojuma lietā. Gosja Polijas tiesā saņem Eiropas mantošanas apliecību. Ar tās palīdzību viņa Pjotra bankai Vācijā varēs pierādīt, ka viņai ir tiesības uz piekļuvi mirušā vīra kontam, un izmantot tajā esošo naudu viņa atstāto rēķinu un pēdējā mēneša īres apmaksai.
Mantinieks var saņemt Eiropas mantošanas apliecību Eiropas Savienības valsts tiesā, kura ir kompetenta pieņemt lēmumu mantojuma lietā, vai citā šīs valsts kompetentajā iestādē (piemēram, pie notāra). Latvijā notāram ir piešķirta kompetence izdot Eiropas mantošanas apliecību.
[1] Zigmants Gencs. Mantošana. Zinātniskais komentārs, izdevējs: TNA, Rīga, 2002, 252.lpp.
[2] Turpat, 253.lpp.
[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 21.decembra spriedums, Lieta Nr. C71145519, SKC-320/2021
[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 27.aprīļa LĒMUMS Lieta Nr.C04002517, SKC-815/2018, 6.lpp.
[5] Turpat, 8.lpp.
[6] Krūmiņa I. Romas IV regula – jauns regulējums pārrobežu mantojuma lietās. Jurista Vārds, 21.05.2013., Nr. 20).
[7]E.Liepniece. Pārrobežu mantojuma lietu vešana pie Latvijas notāra. Jurista Vārds, 04.08.2020. NR. 31 (1141)
[8] Turpat.